Esošo un projektējamo trokšņa (skaņas) avotu identifikācija teritorijās

Esošo un projektējamo trokšņa (skaņas) avotu identifikācija teritorijās

Vispārīgi trokšņa avotu identifikācijai pielieto tā saucamo „trokšņa tīkla” metodi. Tie ir gadījumi, kad tiek veikti mērījumi ar mērķi noteiktā teritorijā fiksēt dominējošo trokšņa avotu. Pētāmā teritorijā tiek izvēlēti tikla krustpunkti, kuros veic trokšņa mērījumus. Tīkla krustpunktu daudzumu konkrētai teritorijai izvēlas atkarībā no sagaidāmā trokšņa avota rakstura un no trokšņa skanas spiediena līmeņu telpiskām izmaiņām. Salīdzinoši lielākas šādas izmaiņas ir stiprākas skaņas avotu tuvumā un mazākas lielu šķēršļu tuvumā. Tādēļ tikla krustpunktu blīvumam šajās vietās jābūt lielākam, lai noteiktu situācijas noteicošo trokšņa avotu. Vispārīgi, ja tiek novērtēta uzdotā teritorija, tad skaņas spiediena līmeņu atšķirības starp blakus esošajiem krustpunktiem nedrīkst būt lielākas par 5 dB. Ja ir sastopamas ievērojami lielākas atšķirības, jāpievieno tikla starppunkti. Veicot trokšņa avotu identifikācijas mērījumus teritorijā jāizvairās no skaidri subjektīvi saprotamiem trokšņa avotiem, kas nav interesējošs trokšņa avots. Piemēram, kā satiksmes pārvads un lidmašīnu, vēja brāzmas, vēja izraisīts koka lapu, putnus vai attiecīgi tuvas, neregulāras satiksmes ceļi.

Ja iespējams saskatīt sakarības starp iedzīvotāju sūdzību biežumu un meteoroloģiskiem apstākļiem, tad var izveidot gadījumu reģistrāciju ar mērķi, lai noteiktu pie kādiem laika apstākļiem novērojama vislielākā ietekme.

Ja šīs prasības nav iespējams noteikt, mērījumus var veikt jebkuros laika apstākļos, kas nav pretrunā ar pielietojamo standartu vai metodi.