Dzirdes aizsardzība pret troksni un pielietojamie līdzekļi

Ievadā īss pārskats par auss uzbūvi un funkciju. Skaņas viļņi, ko uztver auss
gliemene jeb gliemežnīca, nonāk līdz bungādiņai jeb bungplēvītei un iesvārsta to, skat. attēlu 1. Aiz bungplēvītes atrodas vidusauss dobums ar trīs dzirdes kauliņiem, kas savā starpā savienoti kustīgi, izveidojot sviru sistēmu. Tāpēc svārstību enerģija vairākus desmitus reižu pastiprināta tiek pārvadīta uz iekšējo ausi. No pēdējā dzirdes kauliņa - kāpslīša - svarstības tiek pārnestas uz ieapaļā jeb ovālā lodziņa membrānu, kas tālāk iesvārsta šķidrumu iekšējā ausī.

Iekšējās auss sastāvā ietilpst divas funkcionāli atšķirīgas daļas - dzirdes un līdzsvara receptori , kuru kairinājums „analizatora” darbības rezultātā rada attiecīgas sajūtas.
Dzirdes receptori atrodas gliemezī jeb Kortija orgānā. Gliemezis ir divarpus reizes spirāliski savīts kaula kanāls, kuru izklāj plēvains veidojums. Plēves starpsieniņa jeb pamatmebrāna sadala šo kanālu divās daļās – priekštelpas (scala vestibuli) un bungu dobuma (scala tympani) kāpnēs. Šīs starpsieniņas daļa sastāv no tievām dažāda garuma šķiedrām, kas ir iestieptas kā stīgas, un, kuru garums ļoti pakāpeniski saīsinās virzienā uz gliemeža pamatni, t.i. uz to pusi, kur gliemeža caurmērs vislielākais.

Atgriezīsimies pie pēdējā dzirdes kauliņa - kāpslīša, kas svārstības pārnes uz iekšējo ausi. Attālums, kādu tur noiet svarstību vilnis, atkarīgs no ierosinātājas skaņas svārstību frekvences. Rezultātā gliemeža šķidruma svārstības, izplatoties kā klejojošs vilnis, pēc rezonanses principa izraisa tikai noteikta rajona šķiedriņu („stīgu”) vibrāciju gliemeža pamatmembrānā. Virs šīm šķiedriņām atrodas jušanas šūnas - dzirdes receptori, kurām ir īpatnēji matiņi, skat. attēlu 2. Svārstību rezultātā


Attēls 1 Cilvēka auss [1]. Labajā pusē (b) : Ārējās, vidējās un iekšējās auss shematisks attēlojums ar atritinātu auss gliemezi.

šie matiņi deformējas, izraisot nervu impulsu veidošanos. Svārstības transformējas nervu impulsos. Nervu impulsi beidzot nonāk pa dzirdes nerva škiedrām galvas smadzeņu dzirdes zonā. Te pienākušie nervu impulsi izraisa subjektīvas dzirdes sajūtas par toņa augstumu, stiprumu jeb skaļumu, tembru, skaņas avota atrašanās vietu telpā, utt.
Tik daudz par dzirdes funkciju. Bet kas notiek, ja dzirde nemitīgi tiek noslogota ar ilgstošiem un ļoti skaļiem trokšņiem? Tādi noslogojumi ar laiku atstāj paliekošas sekas - dzirdes matiņi deģenerējas (skat. att. 3b), kura rezultātā iestājas vājdzirdība, un ekstrēmajos gadījumos - pat kurlums. Vienī-gais, kas tad vēl darams, ir dzirdes aparātu lietošana, vai, likt ieoperēties tā saucamos „cochlea” implantus.


Attels 2 Gliemezis šķērsgriezumā [1]

Arī dzirdes aizsardzībā ir noteikti starptautiski standarti, kas nosaka, cik stipri mūsu dzirdi drīkst noslogot, lai nepaliktu paliekošas sekas. Standartos skaitliski minēta robežslode ir: LAeq < 85 dB(A), attiecināta uz 8 stundām. Tas nozīmē, ka ekvivalentais nepārtrauktais A-izsvarotais skaņas spiediena līmenis LAeq, kas iedarbo-jas astoņas stundas uz mūsu dzirdi, nedrīkst pārsniegt 85 decibelus. Ja tas tomēr ilgstoši notiek, mūsu dzirdes matiņi cieš un iet bojā. Tie tad izskatās tā, kā to rāda attēls 3. Kreisajā pusē, attēlā 3a, var redzēt, kā izskatās vēl nenopostīti dzirdes matiņi. Labajā attēlā 3b redzami trokšņa rezultātā bojāti matiņi.


Attēls 3 Dzirdes matiņi, a) vēl pilnīgi veseli un b) ilgstoša un ļoti stipra trokšņa ietekmes rezultātā neatgūstami bojāti. Iezīmētā 5μm-mēraukla liek nojaust, cik sīki šie matiņi ir.

Lai tādi bojājumi nenotiktu, darba aizsardzības noteikumi rekomendē, visur tur, kur cilvēku dzirde nelabvēlīgi tiek ietekmēta no ilgstoša trokšņa, lietot dzirdes aizsar-dzības līdzekļus, skat. attēlu 4. Parasti atšķir trīs aizsardzības līdzekļu tipus: I) aizbāžņus, II) kapsulas un III) ķiveres jeb kaskas. Ārkārtēji skaļā vidē lieto pat IV) trokšņa aizsardzības kombinezonus. Sevišķi augstvērīgas kapsulas šodien papildus apdarina arī vēl ar elektroniskiem antiskaņas izlietojošiem līdzekļiem, lai šādā veidā sasniegtu ļoti labu aizsardzību pret troksni, īpaši zemo frekvenču diapazonā [2].
Aizbāžņi tiek nēsāti ārējā auss ejā. Viņus izgatavo no ļoti atšķirīgiem materiāliem, piemēram no vates, silikona vai poliuretāna putuplasta. Pēdējais variants ir redzams att. 4 augšā. Pirms lietošanas tos saspiež un iebāž ārējā auss ejā, skat. arī att. 5. Tādā veidā tos vielgi var ievietot ausis. Pēc tam tie paši no sevis lenām atkal izplēšas un līdz ar to labi piekļaujas ārējās auss ejai. Ar aizbāžņiem sa-sniedz trokšņa samazināšanu starp 35...37 dB pie 1000 Hz.
Ar kapsulām sasniedzamā trokšņa samazināšana ir ap 8...10 dB lielāka vēl par to, ko sasniedz aiz-bāžņiem. Iemesls ir sekojošais: Kapsula aizklāj ievērojamu daļu no galvas virsmas, un tādējadi samazina to trokšņa daļu, kas citādi no galvas kausa tiek uzņemta un kā kaulā ievadīta skaņa pārvietota uz iekšējo ausi. - Ar ķiverēm, kas aiz-klāj vēl lielāku galvas virsmas daļu, sasniedz vēl lielāku trokšņa samazināšanu.
Trokšņa samazināšanu mērī ar „mākslīgu galvu”, līdzīga tai, ar kādu uzņem stereofonus skaņas ierakstus.


Attēls 4 Līdzekļi dzirdes aizsardzībai pret troksni.

Salīdzinot aizbāžņu un kapsulu spējas, samazināt troksni, var konstatēt, ka aizbāžņi ir efektīvāki pie zemām frekvencēm. Attiecībā uz maksimāli sasnie-dzamo trokšņa izolēšanu, ar kapsulām iegūst vien-nozīmīgi labākus rezultātus.


Attēls 5 Aizbāžņu sagatvošana, pirms tos ievieto ausīs.

Literatūra

  1. Veits, I.: „Technische Akustik“, Vogel-Buchverlag, Würzburg (Vācija), 6. papildinātais izdevums (grāmata: „Tehniskā akustika“, vācu valodā), 2005
  2. Veits, I.: „Aktīvā aizsardzība pret troksni ar ‚antiskaņu‘“ , E-apmācības modulis „Aizsardzība pret troksni“, LLU Jelgava, 2012
  3. VDI-2560, „Persönlicher Schallschutz“ (vācu normatīvs: „personiskā aizsardzība pret troksni“)
Pēdējās izmaiņas: otrdiena, 2012. gada 4. septembris, 21:38