3.vingrinājums

Lasiet tekstu, centieties atcerēties svarīgāko par Latviju.

Latvija atrodas pie Baltijas jūras. Tā ir neliela valsts ar senu un sarežģītu vēsturi. Latvijas teritoriju kopš senām dienām apdzīvoja dažādas Baltu ciltis – latgaļi, zemgaļi, kurši un sēļi. Tagad mēs tās visas saucam par senlatviešiem. Mūsdienu Latvijas novadi – Latgale, Kurzeme, Zemgale un Vidzeme ir saistīti ar šo cilšu nosaukumiem. Kopā ar senlatviešiem dzīvoja arī lībieši jeb līvi. Tie bija no citas cilts. Līdz 11. gadsimtam senlatvieši bija pagāni. Senlatvieši nodarbojās ar zemkopību, lopkobību, medniecību  un zveju. Viņi bija arī labi jūrnieki, karotāji un amatnieki. Senlatviešiem nebija rakstības un vienas valsts. Par senlatviešiem rakstīja citi – vācieši, zviedri un krievi. Kristietība Latvijas teritorijā sākumā ienāca no Senās Krievijas un vikingiem. Bet nedaudz vēlāk senlatviešus “ar uguni un zobenu” kristīja katoļticībā (Catholicism) Vācu ordenis.  Pēc iekarošanas ordeņa bruņinieki kļuva par Latvijas zemes kungiem, bet vietējās tautas – par viņu kalpiem. Latviešu senči - zemnieki zaudēja savu brīvību.

Vācieši dibināja pilsētas, rakstpratību skolas, bibliotēkas un aptiekas, būvēja no akmens baznīcas, pilis, cietokšņus (fortresses, forteresses, крепости), tiltus, dzīvojamās ēkas. Vācu bīskaps  Alberts 1201. gadā nodibināja  Rīgu. Savu valsti Latvijas un Ziemeļigaunijas teritorijā vācieši nosauca par Livoniju. Laikā starp 13. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu Latvijas teritorijā mainās svešās varas: no 16. gadsimta vidus līdz 18.gadsimta sākumam Latvijas teritorija sadalīta starp Poliju un Zviedriju, bet vēlāk divus gadsimtus mūsu zeme bija Krievijas impērijas sastāvā. Vācieši savas privilēģijas saglabāja Latvijas zemē ļoti ilgi.