Lasiet tekstu, centieties atcerēties tekstu un būtiskākos faktus.

Edgars: Vai tu zini, ka Rīgā ir dzīvojuši daudzi ievērojami cilvēki?

Rihards: Nē, es neko nezinu par Rīgas vēsturi. Pastāsti man!

Edgars: Rīgā dzīvoja Vera Muhina.

Rihards: Kas ir Vera Muhina? Es tādu nezinu.

Edgars: Vera Muhina bija tēlniece, viņas radīta skulptūra ir kino studijas “Mosfilm” simbols. Vera Muhina atbalstīja Brīvības pieminekļa saglabāšanuRīgā. Viņas ģimenes māja atradās Turgeņeva ielā un tajā atrodas V.Muhinas muzejs.

Rihards: Es nezinu tādu filmu studiju un nezinu skulptūru. Vai Rīgā ir dzīvojuši arī kādi cilvēki, ko es varētu zināt?

Edgars: Rīgā dzīvoja arī Frīdrihs Canders. Viņu tu taču zini?

Rihards: Nē, neesmu par tādu dzirdējis.

Edgars: Canders bija raķešu zinātnieks, pirmās padomju raķetes radītājs.

Rihards: Mani raķetes neinteresē, tāpēc es tādu Canderu nezinu.

Edgars: Tāpat rīdzinieks bija slavenais kinorežisors Sergejs Eizenšteins.

Rihards: Kādas filmas viņš uzņēma?

Edgars: Viņa slavenākās filmas ir “Bruņukuģis Potjomkins”, “Aleksandrs Ņevskis” un “Ivans Bargais”.

Rihards: Es šīs filmas nezinu, un tāpat es nezinu, kas tas par kuģi, kas tas par Aleksandru un kas tas par Ivanu.

Edgars: Tad tu vismaz zini, kas bija Mihails Tāls?

Rihards: Ne mazākās nojautas. Patiesību sakot, mani neinteresē nekas, kas noticis senāk kā pirms diviem gadiem.

Edgars: Nu tad klausies par to kas notiek tagad!

 Latvijā ir vairāki teātri. Latvijas aktieri ir ļoti populāri. Labākie aktieri tēlo Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā un Dailes teātros. Teātris uzved dažādu tautu autoru lugas. Ir lugas, kur aktieri runā dažādās valodās – latviešu, krievu, angļu, vācu.

Rihards: Tur gan varētu aiziet! Un tad es vismaz kaut ko zinātu par kultūru, citādi kauns (chame, honte, стыдно).

Edgars: Pirms mūsu došanās uz teātri, palasi latviešu dzeju! Paklausies!

Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?...Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?


Rihards: Kas to ir sarakstījis?

Edgars: Tas ir latviešu dzejnieks Aleksandrs Čaks.

Rihards: Ar ko vēl var lepoties Latvija?

Edgars: Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir tradicionāls kultūras notikums Latvijā. Šie svētki ir latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa, parasti tie notiek reizi 5 gados Rīgā. Kopš 1873. gada svētki ir notikuši 24 reizes. Dziesmu svētki ir norisinājušies gan Krievijas Impērijas, gan PSRS, gan neatkarīgās Latvijas laikos. Svētkos piedalās aptuveni 30 000 dalībnieku, tostarp kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, folkloras grupas, etnogrāfiskie ansambļi, tautas mūzikas ansambļi, lauku kapelas, koklētāju ansambļi, lietišķās un tēlotājas mākslas studijas, vokālie ansambļi, amatierteātri un ārvalstu kolektīvi. Latviešu Dziesmu un Deju svētkos notiek ne tikai uzstāšanās, bet arī sacensības, kurās tiek noskaidroti laureāti. Parasti pēdējās Dziesmu un Deju svētku dienas rītā notiek svētku gājiens, kurā piedalās visi to dalībnieki, savukārt vakarā Mežaparka estrādē notiek noslēguma koncerts.

Rihards: To gan es gribētu redzēt!